Kad cilvēki domā par cieto atkritumu apsaimniekošanu, viņi to, visticamāk, saista ar atkritumu izgāšanu poligonos vai sadedzināšanu. Lai gan šādas darbības ir svarīga procesa sastāvdaļa, optimālas integrētas cieto atkritumu apsaimniekošanas (ISWM) sistēmas izveidē ir iesaistīti dažādi elementi. Piemēram, apstrādes metodes samazina cieto atkritumu apjomu un toksicitāti. Šīs darbības var pārveidot tos ērtākā apglabāšanas veidā. Atkritumu apstrādes un apglabāšanas metodes tiek izvēlētas un izmantotas, pamatojoties uz atkritumu formu, sastāvu un daudzumu.
Šeit ir galvenās atkritumu pārstrādes un utilizācijas metodes:
Termiskā apstrāde
Termiskā atkritumu apstrāde attiecas uz procesiem, kuros atkritumu materiālu apstrādei tiek izmantota siltums. Tālāk ir norādītas dažas no visbiežāk izmantotajām termiskās atkritumu apstrādes metodēm:
Sadedzināšana ir viena no visizplatītākajām atkritumu apstrādes metodēm. Šī pieeja ietver atkritumu sadedzināšanu skābekļa klātbūtnē. Šo termiskās apstrādes metodi parasti izmanto, lai atgūtu enerģiju elektrības vai apkures ražošanai. Šai pieejai ir vairākas priekšrocības. Tā ātri samazina atkritumu apjomu, samazina transportēšanas izmaksas un samazina kaitīgo siltumnīcefekta gāzu emisijas.
Gazifikācija un pirolīze ir divas līdzīgas metodes, kas abas sadala organiskos atkritumus, pakļaujot atkritumus nelielam skābekļa daudzumam un ļoti augstai temperatūrai. Pirolīzē netiek izmantots absolūti skābeklis, savukārt gazifikācijā procesā tiek izmantots ļoti mazs skābekļa daudzums. Gazifikācija ir izdevīgāka, jo tā ļauj degšanas procesā atgūt enerģiju, neradot gaisa piesārņojumu.
Atklātā dedzināšana ir tradicionāla termiskā atkritumu pārstrādes metode, kas ir kaitīga videi. Šādā procesā izmantotajām sadedzināšanas iekārtām nav piesārņojuma kontroles ierīču. Tās izdala tādas vielas kā heksahlorbenzols, dioksīni, oglekļa monoksīds, cietās daļiņas, gaistošie organiskie savienojumi, policikliskie aromātiskie savienojumi un pelni. Diemžēl šo metodi joprojām praktizē daudzas vietējās pašvaldības visā pasaulē, jo tā piedāvā lētu risinājumu cieto atkritumu pārstrādei.
Izgāztuves un poligoni
Sanitārie poligoni ir visbiežāk izmantotais atkritumu apglabāšanas risinājums. Šie poligoni ir vēlami, lai novērstu vai samazinātu atkritumu apglabāšanas radīto vides vai sabiedrības veselības apdraudējumu risku. Šīs vietas atrodas vietās, kur zemes elementi darbojas kā dabiskas buferzonas starp vidi un poligonu. Piemēram, poligona teritorija var sastāvēt no māla augsnes, kas ir diezgan izturīga pret bīstamajiem atkritumiem, vai arī tai raksturīga virszemes ūdenstilpju neesamība vai zems gruntsūdens līmenis, kas novērš ūdens piesārņojuma risku. Sanitāro poligonu izmantošana rada vismazāko risku veselībai un videi, taču šādu poligonu izveides izmaksas ir salīdzinoši augstākas nekā citām atkritumu apglabāšanas metodēm.
Kontrolētas izgāztuves ir vairāk vai mazāk tādas pašas kā sanitārās atkritumu poligoni. Šīs izgāztuves atbilst daudzām sanitāro atkritumu poligonu prasībām, taču tām var trūkt vienas vai divu. Šādām izgāztuvēm var būt labi plānota ietilpība, bet ne šūnu plānojums. Var nebūt vai būt daļēja gāzes pārvaldība, pamata uzskaite vai regulārs pārsegums.
Bioreaktoru poligoni ir jaunāko tehnoloģisko pētījumu rezultāts. Šajos poligonos tiek izmantoti labāki mikrobioloģiskie procesi, lai paātrinātu atkritumu sadalīšanos. Kontrolējošā funkcija ir nepārtraukta šķidruma pievienošana, lai uzturētu optimālu mitrumu mikrobu sadalīšanai. Šķidrums tiek pievienots, atkārtoti cirkulējot poligona filtrātu. Ja filtrāta daudzums nav pietiekams, tiek izmantoti šķidrie atkritumi, piemēram, notekūdeņu dūņas.
Bioremediācija
Bioremediācija izmanto mikroorganismus, lai sadalītu un noņemtu piesārņotājus no piesārņotas augsnes vai ūdens. To bieži izmanto naftas noplūžu, rūpniecisko notekūdeņu un cita veida piesārņojuma attīrīšanai. Izplatīta piesārņotām vietām un noteikta veida bīstamajiem atkritumiem.
Kompostēšana ir vēl viena visbiežāk izmantotā atkritumu apglabāšanas vai apstrādes metode, kas ir kontrolēta organisko atkritumu aerobā sadalīšanās, ko veic mazi bezmugurkaulnieki un mikroorganismi. Visizplatītākās kompostēšanas metodes ietver statisko kaudžu kompostēšanu, kaitēkļu kompostēšanu, kompostēšanu vālēs un kompostēšanu tvertnēs.
Anaerobā pārstrāde arī izmanto bioloģiskos procesus organisko materiālu sadalīšanai. Tomēr anaerobā pārstrāde izmanto vidi bez skābekļa un baktērijām, lai sadalītu atkritumus, kur kompostēšanai ir nepieciešams gaiss, lai nodrošinātu mikrobu augšanu.
Izvēloties atbilstošu atkritumu apstrādes un apglabāšanas metodi, ir svarīgi ņemt vērā atkritumu īpašās īpašības, vides noteikumus un vietējos apstākļus. Lai efektīvi risinātu dažādas atkritumu plūsmas, bieži tiek izmantotas integrētas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, kas apvieno vairākas metodes. Turklāt sabiedrības informētība un līdzdalība atkritumu samazināšanas un pārstrādes pasākumos ir izšķiroša nozīme ilgtspējīgā atkritumu apsaimniekošanā.
Publicēšanas laiks: 2023. gada 20. decembris